Skotija

Mani piedzīvojumu sākās Skotijā. Četros mēnešos, kurus pavadīju mazā pilsētiņā Tobermory uz Mull salas, izbaudīju visu, kas man asocējas ar Skotiju - vēju, lietu, kalnus. Sauli šajos mēnešos sastapu tik pāris reizes. Bāka, kas attēlā, bija mana "miera osta". Šeit es pavadīju daudzas stundas, veroties okeānā, klausoties tā skaņās, kaiju klaigās. Te es sajutos kā maza ūdens pile plašajos pasaules ūdeņos, jo sapratu, cik niecīga daļa ir viens cilvēks salīdzinājumā ar dabu, reliģijām, ekonomikas un politikas procesiem pasaulē. Tomēr mēs katrs tik ļoti koncentrējamies uz savu ikdienu, savām problēmām, ka aizmirstam novertēt to skaisto burvību, ko mums sniedz pasaule. Šeit sēžot, viens no maniem mīļākajiem teicieniem kļuva: "Es zinu, ka neko nezinu!" (Sokrāts). Ir tik daudz lietas, vietas pasaulē, kuras man gribas izzināt, ieraudzīt, izjust, jo, lasot grāmatas vai skatoties TV, nekad nevar izprast līdz galam, tādēļ aizmirstam vārdu "nevaru" un lecam iekšā dzīves virpulī. Baudam to, ko mums piedāvā dzīve!

Pilsētiņa, kurā dzīvoju, ir slavena ar savu viskija darītavu, jahtu piestātni un skotu tradīcijām. Katrs kārtīgs, sevis cienošs skots labi orientējas viskiju garšās, zina savas dižciltīgās dzimtas saknes un vismaz pāris reizes gadā uzvelk kiltu.

Skotiem ļoti patīk rīkot dažādus pasākumus, svētkus, kur viņi sanāk kopā, sapucējušies savos tradicionālajos tērpos un nesteidzīgi apspriež šo un to, un neko. :) Skoti ir lepna tauta, un man radās iespaids, ka viņi lepojas ar sevi, bet ļoti daudzi, sevišķi jaunā paaudze, nemaz nezina, ar ko tieši vajadzētu lepoties...Skotiem patīk pārbaudītas vērtības. Viņu ikdiena ir diezgan vienveidīga. Man radās iespaids, ka viņi dzīvo pēc principa: "septiņas reizes nomēri, tad nomēri vēl vienu reizi un tikai tad griez". Protams, jāņem verā, fakts, ka es dzīvoju mazā pilsētiņā, kur izklaides un ikdienas dažādošanai nav neizmērojami daudz iespēju, bet tomēr ir. Es izbraukāju visu salu ar riteni, uzkāpu salas augstākajā kalnā (996m), kurā ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji nav uzkāpuši ne reizi! Vietējie pilsētnieki priecājās par mani, apbrīnoja mani par manu aktīvo ikdienu, bet, kad aicināju kādu sev līdzi, nācās dzirdēt daž ne dažādākās atrunas. Ja uz salas nedzīvotu tik pat aktīva latviešu meitene, ar kuru kopā mēs ne mirkli neslīkām garlaicībā, manas atmiņas par vasaru Skotijā būtu ar pamatīgu garlaicības un vienveidības piesitienu.

Skoti lielu daļu sava brīvā laika pavada omulīgās sarunās bāros. Šeit tiek iztukšots ne viens vien alus kauss un izrunāti jaunākie notikumi pilsētiņas ikdienā. Kā jau tas mazās pilsētiņās mēdz būt, viena no lielākajām izklaidēm ir citu dzīves apspriešana, un beigu beigās, ar alus kausa līdzdalību, no vienkāršas ikdienišķas situācijas rodas gandrīz vai neticams stāsts! :)

 Laiks, ko pavadīju Skotijā, ļāva man iepazīt Skotijas dabu, kā arī vietējo iedzīvotāju dzīvi un tradīcijas. Izdevās arī iegūt dažus patiešām labus draugus. Savā sirdī vienmēr izveidoju mazu "kambarīti", kur noglabāju atmiņas, sajūtas un iespaidus par katru piedzīvojumu, un nu ir par vienu kambarīti vairāk - Skotija.