Portugāle

Uz tikšanos, Skotija! Soma sapakota un aidāāāā iepazīt siltākas zemes! Mana nākamā pietura ir saulainā Portugāle. Somas saturs sastāv no, šķietami, nepieciešamākajām lietām, jo ceļoju vairāk kā mēnesi tikai ar mugursomu plecos. Pirmā pieturvieta Portugālē - Faro.

Zinu, zinu, izskatās tik tūristiski slinki, tomēr, pēc lietainās vasaras Skotijā, ļoti gribējās palaiskoties saulītē, izbaudīt bezrūpīgas peldes un veselu dienu nedarīt PILNĪGI neko. Arī lidojums ar pārsēšanos bija nedaudz nogurdinājis. Faro pludmale, kurā biju, atrodas uz nelielas saliņas, uz kuru veda prāmis, gluži kā satiksmes autobuss. Tā kā nakšnoju pie vietējā portugālieša, izmantojot couchsurfing.org (ja neziniet, kas tas ir, jūs daudz ko dzīvē palaižat garam! :) ), tad zināju, ar kuru prāmi labāk braukt un kur pirkt biļetes, lai nemaksātu tūristu cenas un nenokļūtu pludmalē, kur kāju nevar nolikt. Biju skaistā, nomaļā pludmalē, kuru zina tikai vietējie iedzīvotāji. Apkārt dzirdēju skanīgo portugāļu valodu, nekādas tūristu kņadas. Azvēru acis un baudīju    idilli, gluži kā uz kādas eksotiskas salas. Galvenais ik pa brīdim uzsmērēt pretapdeguma krēmu, jo Skotijā iegūtais bālais "iedegums" nespēja pretoties karstajai Portugāles saulei. 

Godīgi sakot no pašas Faro neko daudz neredzēju, izstaigāju vecpilsētu, bet Faro nav pati izteiksmīgākā Portugāles pilsēta. Vairāk laiku pavadīju kopā ar viesmīlīgo nama tēvu sarunās par Portugāles valdību, nodokļu sistēmu un kopējo portugāliešu noskaņojumu par notiekošo valstī. Jāatzīst, ka krīze ir Portugāli ietekmējusi. Nogaršoju šo to no portugāļu virtuves. Šie pipariņi man bija jauns atklājums, cits ir stiprs, cits - nē. Nekad nezini, uz kāda uzdursies, gluži kā dzīvē! :)

Pēc 2 miera un atpūtas pilnām  dienām no Faro devos uz Lisabonu.

Lisabonā mani sagaidīja nākamais couchsurfing biedrs Rui. Viņš perfekti parādīja to, kas ir couch surfing organizācija. Rui izrādīja pilsētu, pastāstīja par tās vēsturi, protugāļu tradīcījam. Izbraukājām ar riteņiem pusi Lisabonas, nobaudījām vietējos gardumus.

Pirmo reizi dzīvē ēdu gliemezīšus! Ar tādu mazu irbulīti jāizskrubina gliemezis ārā no čaulas un mutē iekšā! Te nu ir jāatslēdz prāts, ka tas ir gliemezis, ko tūlīt nobaudīsi un ļaujies garšai. Man ļoti garšoja! Piedevās maltītei bija dažādu veidu sangrija, jūras veltes, portugāļu mūzika un vakars bija perfekti izdevies.

Nākamais garšas baudījums bija Pastel de nata - viens no zināmākajiem un klasiskākajiem konditorejas izstradājumiem Portugālē. Viss aizsākās Lisabonā, bet pēc tam to gatavoja visā Portugālē, katrs pēc savas receptes, cenšoties panākt orģinālu līdzinieku. Pagatavota no kārtainās mīklas un pildīta ar ne pārāk saldu krēmu, tā tiek pasniegta ar kanēli un pūdercukuru. Un klāt vēl piedzerot portvīnu, ļaujies pazust neaizmirstamā garšu virpulī.

Ja esi Lisabonā, grēks būtu neaplūkot tālāko Eiropas Rietumu punktu "Cabo de Roca". Šeit, protams, neiztikt bez tūristu gūzmām. Kopā ar bariņu latviešu, kurus sastapu Lisabonā (devos apciemot draudzeni), devos aplūkot šo Eiropas tālāko punktu. Šeit nokļuvām ar taksometru, kura šoferītis laipni mūs pagaidīja, kamēr safotogrāfējāmies un apskatījām Cabo de Roca, jo tālāk devāmies uz pludmali, kura, kā izrādījās, ir ļoti populāra sērfotāju aprindās, un ilgi nebija jābrīnās kādēļ. 

Viļņi bija tik lieli, ka tālāk par ceļgaliem ūdenī iebrist nebija iespējams, un arī nevajadzēja. Stāvot līdz ceļgaliem ūdenī, viļņi brīžiem šļācās pāri galvai. Tā nu mēs kārtīgi izpriecājāmies, nevis lekājot pār viļņiem, bet viļni lēkāja pār mums.

Ceļojums Portugālē man asocējas ar sauli, pludmali, skaistām okeāna krāsām un draudzīgiem, smaidīgiem cilvēkiem. Lai arī daudzi portugāļi nezina angļu valodu, mums izdevās saprasties, un es nekad nepaliku bez vajadzīgās informācijas vai palīdzības. 

Lisabonā iepazinos ar divām poļu meitenēm, kuras no Krakovas līdz Lisabonai bija nokļuvušas ar auto stopiem. Viņas mani pārliecināja, ka tas ir ļoti ātrs un labs veids, kā pārvietoties, jo mašīnas stājas gandrīz uzreiz, kā paceļ roku. Tā nu es nolēmu, ka līdz nākamajam pieturas punktam Seviļai Spānijā (apm. 450 km), došos ar autostopiem. 

Jāatzīst, ka pāris stopotāju knifiņus man vajadzēja tomēr izmantot jau no sākuma. Lai arī šī nebija pirmā reize, kad ar paceltu roku sāku savu ceļojumu pāri valsts robežām, šoreiz uztvēru to pārak vieglprātīgi. Sāku savu braucienu tikai 12.00 dienā (dienvidnieku nesteidzība bija jau paspējusi mani ievilk savos tīklos). Nebija man plakāta uz kurieni dodos, un tā nu sanāca, ka karstajā saulē nostāveju vairāk kā 2 stundas līdz pirmais šoferītis apžēlojās par mani un apstājās. Pirmie šoferi nesaprata ne vārda svešā mēlē, tā kā sazinājāmies ar zīmēm, bet pats galvenais, ka sapratāmies. :) Trešais šoferīts bija krievu tautības un tad nu mēs kārtīgi varējām izstāstīt viens otram savu dzīvi, jo šo valodu arī es pārvaldu. Tik interesanti, kā trīs stundu laikā var izdzīvot un iepazīt nejauši satikta cilvēka dzīvi un izklāstīt savējo. Kad nokļuvu pusceļā, sāka jau satumst. Uz lapiņas biju sarakstījusi visu pilsētiņu nosaukumus, kas ir pa ceļam uz Seviļu. Tad nu metu kaunu pie malas un benzīntankā devos aptaujāt šoferīšus, vai kāds gadienā  nedodas uz Spānijas pusi. Pēc pusstundas meklējumiem atradās viens braucējs uz man vēlamo pusi. Dikti nopriecājos, taču izrādījās, ka viņš dzīvo pilsētiņā, kas ir tikai 8 km no vietas, kur iekāpu viņa mašīnā. 

Kad atkal atrados uz ceļa ar paceltu īkšķi, sāku bažīties par tālāko ceļu. Sāka jau satumst, es biju maza ciematiņa malā, kur neizskatījās, ka būtu pat kāda viesnīca. Biju 200km no Seviļas. Un tad notika kaut kas tiešām interesants. Apstājās mašīna, kuru vadīja labsirdīga izskata vīrietis. Kad atvēru viņa auto durvis, viņs uzreiz jautāja, vai esmu couchsurfing biedrs. Es teicu, ka jā, bet dodos uz Seviļu. Viņš man saka, ka ir jau ļoti vēls, sāk jau satumst un ka nekur tālu vairs šovakar netikšu. Lai pārnakšņoju pie viņa un nākamajā dienā turpinu ceļu. Sākumā atteicos, bet mašīnā bija vēl divas meitenes no Krievijas, kuras arī ir šajā organizācijā un paliek pie sirmā kunga. Visi trīs mani pārliecināja, ka visprātīgākais ir piekrist.  Tā bija pati labakā couchsurfing pieredze manā mūžā.

Māja, kurā dzīvoja sirmais kungs, bija gluži kā no stāsta par Robinsonu - meža vidū, bez pilsētu kņadas un skaņām. 

Mūsu namatēvs pagatavoja gardas vakariņas, kuras notiesājām terasē, dabas skaņu pavadīti. "Robinsonu" mājiņas īpašnieks ir vācu izcelsmes, kurš nu jau 10 gadus dzīvo saskaņā ar dabu. Tomēr ir lietas, kas sasaista viņu ar 21. gadsimtu, kā piemēram auto, mobīlais telefons un internets, Izrādās, ka šis vīrs ir interneta tehnoloģiju speciālists, kuram apnika pilsetas kņada, ikdienišķās rūpes un viņš nolēma pārcelties uz dzīvi meža mājiņā Portugālē, kur laika apstākļi ir labāki kā Vācijā un vienkārši baudīt dzīvi. Internets viņam nepieciešams, lai tomēr varētu pastrādāt un būt couchsurfing biedrs. Šis vīrs nu pa tiešām ir organizācijas misijas un idejas nesējs! Viņš uzņem filmu par couchsurfing, tā kā arī man bija tā iespēja kļūt par viņa projekta daļu. 

Šī bija mūsu guļamvieta uz terases. Lielais baltais moskītu tīkls radīja iespaidu, ka guļam nevis uz matračiem guļamaisos, bet kā īstas princes pēļu palagos, dūnu segās un gulta apklāta ar baldahīnu.

Ļoti interesanta šķita pašdarinātā tualete. :) Arī šādi varēja baudīt neskartās dabas burvību.

Lūk metenes no Krievijas, kas kļuva par mana ceļojuma sastāvdaļu. Šīs abas meitenes, pabeigušas studijas režisoros, devās apceļot Eiropu ar auto stopiem. Vakarā, kuru pavadījām kopā "Robinsonu" mājā, meitenes parādīja savus iestudētos, uzfilmētos sižetus par dzīvi, par attiecībām. Un atkal man izdevās īsā brīdī izdzīvot trīs pilnīgi dažādu cilvēku dzīves - vācu Robinsona un abu krievu meiteņu.