otrdiena, 2013. gada 2. aprīlis
otrdiena, 2013. gada 12. februāris
Turcija, Erzurum, Stambula
Kā no skaidrām debesīm nāca piedāvajums piedalīties jauniešu projektā "Make Fun with Your Story", kurš norisinās Turcijas pilsētā Erzurum. Ilgi nedomājot, pieņēmu izaicinājumu un esmu te. :)
Ceļš līdz galamērķim bija nogurdinošs, kas protams neizpalika bez lidostas maltītēm un garājām kūkošanas stundām, tomēr tas arī bija brīdis, kad varējām sapazīties tuvāk latviešu grupas ietvaros. No Latvijas esam 7 meitenes - dažādas, kā ziedi pļavā.
Beidzot, ierodoties viesnīcā, mūs sagaidīja auksta viesnīca,jo tās ēka netika apsildīta vairākas nedēļas pirms tam. Komplektā aukstajai viesnīcai nāca arī duša, kurā siltais ūdens ir tikai katru otro dienu un vakariņas, kas īsti negaršoja ne pēc kā, tomēr tas mūs netraucēja saglabāt optimismu un patīkamo kņudoņu vēderā, ka sagaidāma jautra un piedzīvojumiem bagāta nedēļa. Iepazināmies ar pārējiem projekta dalībniekiem no Spānijas, Itālijas, Lietuvas un Turcijas, un devāmies ilgi pelnītā atpūtā pāris stundu garumā.
Nākamā diena sākās ar brokastīm un kautrīgiem sveicieniem savā starpā, jo vēl nevarējām atcerēties visu 37 dalībnieku vārdus. Visa diena pagāja dažādās aktivitātēs un iepazīšanās spēlēs. Aprīnojami, cik dauz paspējām uzzināt par dalībvalstīm jau vienas dienas laikā. Atklājām arī daž ne dažādus stereotipus, kādi valda vienai valstij par otru un cik aplami reizēm mēs domājam par to, ko nemaz nezinam. Piesātināto dienu noslēdza spāņu tradicionālais vakars, kurā tie dalījās ar savas valsts vesturi, tradīcijām, cienāja ar pašmāju gardumiem un ierāva mūs flamenko ritmos. Jā, vēlreiz pārliecinājos - spāņi mīl labi paēst, griezties trakulīgos dejas virpuļos un vienkārši baudīt.... :)
Otrā diena pagaja ļoti produktīvi saspringti. Lietuva un Itālija prezentēja katra 3 stāstus par savu valsti, kurus pēc tam mums bija jāataino izrādēs, kuru sagatavei bija apm. 2 stundas laiks. Gan pats sagataves process, gan arī izrādes neļāva smaidam un smiekliem pazust no apvāršņa. Atklājām ne vienu vien talantu starp dalībniekiem. Šis noteikti ir viens no radošākajiem un jautrākajiem veidiem kā iepazīst citu valstu kultūru, vēsturi un mentalitāti. Vakars noslēdzās ar lietuviešu kultūras vakaru. Tā kā latviešu un lietuviešu kultūras ir ļoti līdzīgas, tad mūsu "brāļuki" (tā mēs mīļi saucam lietuviešu grupu šeit) griezās ar ne vienu vien jautājumu par to, vai tā ir viņu, vai tomēr latviešu tradicionālā deja, vai tas ir lietuviešu vai latviešu tradicionālais ēdiens. Lietuviešu tradicionālais vakars pagāja jestrās dejās un ēdienu baudīšanā, kuri, protams, man nebija sveši. Vēlreiz pārliecinājos cik ļoti latviešu un lietuviešu kultūras ir līdzīgas. Dejojām dejas, spēlējām spēles, kuras arī mēs saucam par savas tautas simboliem.
Trešajā dienā pienāca kārta latviešu stāstiem, kurus pēc tam pārvērtām teātra uzvedumos. Iepazīstinājām pārējos ar Latvijas lepnumu Lāčplēsi, mazo laimes meklētāju Sprīdīti kā arī Rudolfa Blaumaņa humoristisko darbu "Īsa pamācība mīlēšanā".
Ceļš līdz galamērķim bija nogurdinošs, kas protams neizpalika bez lidostas maltītēm un garājām kūkošanas stundām, tomēr tas arī bija brīdis, kad varējām sapazīties tuvāk latviešu grupas ietvaros. No Latvijas esam 7 meitenes - dažādas, kā ziedi pļavā.
Beidzot, ierodoties viesnīcā, mūs sagaidīja auksta viesnīca,jo tās ēka netika apsildīta vairākas nedēļas pirms tam. Komplektā aukstajai viesnīcai nāca arī duša, kurā siltais ūdens ir tikai katru otro dienu un vakariņas, kas īsti negaršoja ne pēc kā, tomēr tas mūs netraucēja saglabāt optimismu un patīkamo kņudoņu vēderā, ka sagaidāma jautra un piedzīvojumiem bagāta nedēļa. Iepazināmies ar pārējiem projekta dalībniekiem no Spānijas, Itālijas, Lietuvas un Turcijas, un devāmies ilgi pelnītā atpūtā pāris stundu garumā.
Nākamā diena sākās ar brokastīm un kautrīgiem sveicieniem savā starpā, jo vēl nevarējām atcerēties visu 37 dalībnieku vārdus. Visa diena pagāja dažādās aktivitātēs un iepazīšanās spēlēs. Aprīnojami, cik dauz paspējām uzzināt par dalībvalstīm jau vienas dienas laikā. Atklājām arī daž ne dažādus stereotipus, kādi valda vienai valstij par otru un cik aplami reizēm mēs domājam par to, ko nemaz nezinam. Piesātināto dienu noslēdza spāņu tradicionālais vakars, kurā tie dalījās ar savas valsts vesturi, tradīcijām, cienāja ar pašmāju gardumiem un ierāva mūs flamenko ritmos. Jā, vēlreiz pārliecinājos - spāņi mīl labi paēst, griezties trakulīgos dejas virpuļos un vienkārši baudīt.... :)
Otrā diena pagaja ļoti produktīvi saspringti. Lietuva un Itālija prezentēja katra 3 stāstus par savu valsti, kurus pēc tam mums bija jāataino izrādēs, kuru sagatavei bija apm. 2 stundas laiks. Gan pats sagataves process, gan arī izrādes neļāva smaidam un smiekliem pazust no apvāršņa. Atklājām ne vienu vien talantu starp dalībniekiem. Šis noteikti ir viens no radošākajiem un jautrākajiem veidiem kā iepazīst citu valstu kultūru, vēsturi un mentalitāti. Vakars noslēdzās ar lietuviešu kultūras vakaru. Tā kā latviešu un lietuviešu kultūras ir ļoti līdzīgas, tad mūsu "brāļuki" (tā mēs mīļi saucam lietuviešu grupu šeit) griezās ar ne vienu vien jautājumu par to, vai tā ir viņu, vai tomēr latviešu tradicionālā deja, vai tas ir lietuviešu vai latviešu tradicionālais ēdiens. Lietuviešu tradicionālais vakars pagāja jestrās dejās un ēdienu baudīšanā, kuri, protams, man nebija sveši. Vēlreiz pārliecinājos cik ļoti latviešu un lietuviešu kultūras ir līdzīgas. Dejojām dejas, spēlējām spēles, kuras arī mēs saucam par savas tautas simboliem.
Trešajā dienā pienāca kārta latviešu stāstiem, kurus pēc tam pārvērtām teātra uzvedumos. Iepazīstinājām pārējos ar Latvijas lepnumu Lāčplēsi, mazo laimes meklētāju Sprīdīti kā arī Rudolfa Blaumaņa humoristisko darbu "Īsa pamācība mīlēšanā".
Maroka
Maroka.....visdaudzšķtautnākais ceļojums, kāds man līdz šim ir bijis. Maroka pārsteidz ik uz soļa.
Šis ceļojums man ir ļoti īpašs, tādēļ aprakstu ievietošu pavisam drīz, tad, kad būs nedaudz "noskrējušies" šī brīža darbiņi, jo pati gribu vēlreiz ļauties atmiņās izceļot cauri Marokas kalniem, tuksnešiem, pilsētām, satikt vietējos ļaudis...drīz arī jums ļaušu izbaudīt kopā ar mani raibo Maroku :)
svētdiena, 2013. gada 3. februāris
Spānija I daļa
Šis ir brīdis, kad manā sejā parādās liels smaids! Vairāk kā puse no ceļa ir veikta un tilta otrā pusē spāņu zeme! :) Mans šoferītis bija bulgāru tautības, vairāku mandarīnu un citronu lauku īpašnieks, kurus arī laipni man parādīja. Fotoaparātam, kā tas mēdz gadīties visinteresantākajos brīžos, bija izlādējusies baterija, tā kā nevaru jums krāšņos laukus parādīt. Diena bija ļoti karsta, tādēļ piestājām iedzert ledus tēju pirmajā krodziņā, kuru ieraudzījām ceļmalā. Un tā jautrās sarunās pat nepamanījām, kā bijām sasnieguši Seviļu - manu gala mērķi. :)
Seviļā ciemojos pie draudzenes, un nu arī viņa varēja ievilk elpu, kad sveika un vesela beidzot esmu ieradusies. Šī Spānijas pilsēta mani apbūra praktiski uzreiz. Seviļa ir pilsēta Spānijas dienvidos, Gvadalkiras upes krastos. Tā ir Andalūzijas (vienas no 17 Spāniju veidojošiem apgabaliem) un Seviļas provinces galvaspilsēta. Pilsēta tiek uzskatīta par visas dienvidu Spānijas kultūras, mākslas un finanšu centru. Pēdz iedzīvotāju skaita tā ir ceturtā lielākā Spānijas pilsēta.
Seviļā ciemojos pie draudzenes, un nu arī viņa varēja ievilk elpu, kad sveika un vesela beidzot esmu ieradusies. Šī Spānijas pilsēta mani apbūra praktiski uzreiz. Seviļa ir pilsēta Spānijas dienvidos, Gvadalkiras upes krastos. Tā ir Andalūzijas (vienas no 17 Spāniju veidojošiem apgabaliem) un Seviļas provinces galvaspilsēta. Pilsēta tiek uzskatīta par visas dienvidu Spānijas kultūras, mākslas un finanšu centru. Pēdz iedzīvotāju skaita tā ir ceturtā lielākā Spānijas pilsēta.
Tā kā ierados diez gan vēlu, pirmais vakars pagāja pastaigās pa naksnīgajiem Seviļas parkiem un vecpilsētu.
Šis ir skaistais Plaza de Espaņa, kur, laternu gaismu atpsulgiem draiskojoties ūdenī, gandrīz ik uz soļa uzdūramies kādam mīlas pārņemtam pārītim. Šo noteikti var iekļaut pasaules randiņu vietu sarakstā. :)
Šajā vakarā es iemīlēju Seviļu. Pastaigājoties pa vecpilsētas bruģi, es aizvēru acis un ļāvos skaņām. Bezrūpīgā spāņu čalošana skanīgajā valodā, zirgu pakavu dipoņa, attālās ērģeļu skaņas, kas nāca no kādas baznīcas, kur šķiet, kāda erģeļmeistare gatavoja savu repertuāru, mani aiznesa uz gadsimtu, kad dāmas nesāja kuplas kleitas, bruņinieki, tērpušies bruņās un ar zobenu pie sāniem sava staltā kumeļa mugurā, jāja pie mīļotās. Seviļa noteikti ir vieta, kur gribu atgriezties un pasapņot...
Kad savus sapņus biju izsapņojusi vakara pastaigās, nākamajā dienā devāmies Seviļas vēstures objektu apskatē. Tā kā to ir ļoti daudz, un visi ir tā vērti, lai stāstā, ko tie stāsta, rūpīgi ieklausīties, vienā dienā vairāk par trim nav iespējams apskatīt. Pirmais mūsu apskates objekts bija Indiju Galvenais arhīvs (Archivo General de Indijas) - senu Amerikas izpētes un iekarošanas dokumentu krātuve. Šī krātuve sevī glabā gan Kristofera Kolumba ceļojumu piezīmes, gan citus daž ne dažadākos piedzīvojumus un varoņdarbus. Vēstures liecības tiek glabātas plauktos, kuru kopējais garums sastāda vairāk kā 7km!
Seviļas katedrālē ( Catedral de Sevilla), kas ir lielākā gotiskā katedrāles un trešais lielākais kristiešu templis pasaulē, atrodas Kristofera Kolumba sarkofāgs. Šī katedrāle ievērojama ne tikai ar Kristofera Kolumba sarkofāgu, bet arī ar grezno noformējumu un augsto zvanu torni Giralda.
No Giralda paveras brīnumains skats uz Seviļu. Var baudīt gan pilsētas ainas, gan arī priecēt acis ar pašas katedrāles greznajo arhitektūru. Tomer, baudot skaistos skatus nedrīks aizmirst palūkoties pūlkstenī. Katru stundu un pustundu tiek iekustināti lielie baznīcas zvani. Esot kādā parciņā, vai laiski staigājot pa Seviļas ielām, zvanu skaņa ir patiesi patīkams baudījums, tomēr, esot tik tuvu tiem, zvanu skaņas kļūst asi griezīgas un mudina ātriem soļiem rikšot lejā pa šaurajām vītņveida kāpnēm.
Izejot no biezajiem mūriem, uz ielas mūs sagaidīja spožais saules sveiciens, kas pavisam drīz vedināja mūs atkal patverties mandarīnu koku ēnā, bet arī tā mūs neveldzēja ilgstoši. Septembra vidus Seviļā vēl ir pietiekami karsts, šajā dienā temperatūra sasniedza +38 grādu atzīmi pēc Celsija, tā kāmums nekas cits neatlika kā vien meklēt nākamo apskates objektu kas paglābtu mūs no pārkaršanas saulē. Un tā mēs attapāmies Seviļas lepnuma pasaikainās viduslaiku karaļpils Alkazar mūros.
Alkazar karaļpils sākta celt 1364. gadā uz mauru pils mūriem. Alkazar ir piļu grupa, kas ir otrs no UNESCO Pasaules mantojumā iekļautajiem objektiem Seviļā. Šī pils grupa tūkstoš gadu garumā bijusi varas centrs un karaliskā rezidence, bet mūsdienās saglabājies kā viens no ievērojamākajiem Mudejar stila paraugiem.
Muderaj stils tiek dēvēts par Āfrikas dāvanu Eiropai un tam raksturīga arhitektūras un mākslas izpratne, kas radusies cieši blakus pastāvot kristiešu un arābu kultūrai)
Alkazara greznie griesti ir Mudejar arhitektūras stila spilgts piemērs. Griezti atgādināja lielu apelsīna pusi, vai kādu zelta olas čaumalu. Veroties grieztos, bija sajūta, ka acis žilbst no to krāšņuma un varenības. Šādos brīžos es varu tikai apbrīnot cilvēku izdomu un varēšanu radīt ko tik neatkārtojamu un grandiozi skaistu.
Mudejas arhitektūras stilu varēja saskatīt ik uz soļa Alkazar piļu komplektā - krāšņajās flīzēs, sarežģītiem metālkalumiem un kristiešiem neizprotamos tekstos greznotajās telpās.
Alkazar ir ļoti krāšņs no iekšpuses, bet tie dārzi, kas ieskauj pilis.....stundām ilgi var ļauties nesteidzīgās pastaigās un baudīt dažādo ziedu un koku aromātu un daiļumu. Dārzi izvedoti kā labirinti ar nevainojamu simetriju un precizitāti. Klīstot pa dārziem, pilnīgi "atslēdzāmies" no realitātes, līdz mūsu idilli pārtrauca divi saniknoti apsargi, caur rācijām nodod informāciju citiem, ka ir atraduši mūs (draudzene saprot spāņu valodu, un iztulkoja "laipnos" vardus, kurus apsargi veltīja ). Izrādās Alkazar tika slēgts jau pirms 40 min! :)
Kad savus sapņus biju izsapņojusi vakara pastaigās, nākamajā dienā devāmies Seviļas vēstures objektu apskatē. Tā kā to ir ļoti daudz, un visi ir tā vērti, lai stāstā, ko tie stāsta, rūpīgi ieklausīties, vienā dienā vairāk par trim nav iespējams apskatīt. Pirmais mūsu apskates objekts bija Indiju Galvenais arhīvs (Archivo General de Indijas) - senu Amerikas izpētes un iekarošanas dokumentu krātuve. Šī krātuve sevī glabā gan Kristofera Kolumba ceļojumu piezīmes, gan citus daž ne dažadākos piedzīvojumus un varoņdarbus. Vēstures liecības tiek glabātas plauktos, kuru kopējais garums sastāda vairāk kā 7km!
Seviļas katedrālē ( Catedral de Sevilla), kas ir lielākā gotiskā katedrāles un trešais lielākais kristiešu templis pasaulē, atrodas Kristofera Kolumba sarkofāgs. Šī katedrāle ievērojama ne tikai ar Kristofera Kolumba sarkofāgu, bet arī ar grezno noformējumu un augsto zvanu torni Giralda.
No Giralda paveras brīnumains skats uz Seviļu. Var baudīt gan pilsētas ainas, gan arī priecēt acis ar pašas katedrāles greznajo arhitektūru. Tomer, baudot skaistos skatus nedrīks aizmirst palūkoties pūlkstenī. Katru stundu un pustundu tiek iekustināti lielie baznīcas zvani. Esot kādā parciņā, vai laiski staigājot pa Seviļas ielām, zvanu skaņa ir patiesi patīkams baudījums, tomēr, esot tik tuvu tiem, zvanu skaņas kļūst asi griezīgas un mudina ātriem soļiem rikšot lejā pa šaurajām vītņveida kāpnēm.
Izejot no biezajiem mūriem, uz ielas mūs sagaidīja spožais saules sveiciens, kas pavisam drīz vedināja mūs atkal patverties mandarīnu koku ēnā, bet arī tā mūs neveldzēja ilgstoši. Septembra vidus Seviļā vēl ir pietiekami karsts, šajā dienā temperatūra sasniedza +38 grādu atzīmi pēc Celsija, tā kāmums nekas cits neatlika kā vien meklēt nākamo apskates objektu kas paglābtu mūs no pārkaršanas saulē. Un tā mēs attapāmies Seviļas lepnuma pasaikainās viduslaiku karaļpils Alkazar mūros.
Alkazar karaļpils sākta celt 1364. gadā uz mauru pils mūriem. Alkazar ir piļu grupa, kas ir otrs no UNESCO Pasaules mantojumā iekļautajiem objektiem Seviļā. Šī pils grupa tūkstoš gadu garumā bijusi varas centrs un karaliskā rezidence, bet mūsdienās saglabājies kā viens no ievērojamākajiem Mudejar stila paraugiem.
Muderaj stils tiek dēvēts par Āfrikas dāvanu Eiropai un tam raksturīga arhitektūras un mākslas izpratne, kas radusies cieši blakus pastāvot kristiešu un arābu kultūrai)
Alkazara greznie griesti ir Mudejar arhitektūras stila spilgts piemērs. Griezti atgādināja lielu apelsīna pusi, vai kādu zelta olas čaumalu. Veroties grieztos, bija sajūta, ka acis žilbst no to krāšņuma un varenības. Šādos brīžos es varu tikai apbrīnot cilvēku izdomu un varēšanu radīt ko tik neatkārtojamu un grandiozi skaistu.
Mudejas arhitektūras stilu varēja saskatīt ik uz soļa Alkazar piļu komplektā - krāšņajās flīzēs, sarežģītiem metālkalumiem un kristiešiem neizprotamos tekstos greznotajās telpās.
Alkazar ir ļoti krāšņs no iekšpuses, bet tie dārzi, kas ieskauj pilis.....stundām ilgi var ļauties nesteidzīgās pastaigās un baudīt dažādo ziedu un koku aromātu un daiļumu. Dārzi izvedoti kā labirinti ar nevainojamu simetriju un precizitāti. Klīstot pa dārziem, pilnīgi "atslēdzāmies" no realitātes, līdz mūsu idilli pārtrauca divi saniknoti apsargi, caur rācijām nodod informāciju citiem, ka ir atraduši mūs (draudzene saprot spāņu valodu, un iztulkoja "laipnos" vardus, kurus apsargi veltīja ). Izrādās Alkazar tika slēgts jau pirms 40 min! :)
Jautri ķiķinādamas pametām Alkazar un devāmies atvilk elpu pirms vakariņām.
Vakariņu laiku pavadījām jautrā spāņu restorānā, baudod vēlā vakara silto laiku un spāņu nebeidzamās skaļās debates pie blakus galdiņa. Jā, spāņi ir dauz skaļāki uzvedībā kā mēs, piezemētie, nosvērtie latvieši, tādēļ pirmajā dienā gribējās atskatīties ik pa brīdim, kas tur uz ko klaigā, bet ātri pieradu un pat nemanot sāku uzvesties un runāt skaļāk. :)
Vakariņojot sagaidījām manu draugu Francesco, jo ceļojumu turpinu Marokā, kur tomēr vienai negribējās doties. Jā, iespējams stereotipi, bailes no nezināmā, no valodas barjeras utt. bet tomēr šoreiz izlēmu, ka drošāk un arī interesantāk ir apskatīt Maroku divatā. :)
Vakarēšana ievilkās līdz vēlai naktij, bet jau no rīta cēlāmies agri, agri, lai ātri samestu mantas mugursomās un uz Maroku prom! :)
Portugāle
Uz tikšanos, Skotija! Soma sapakota un aidāāāā iepazīt siltākas zemes! Mana nākamā pietura ir saulainā Portugāle. Somas saturs sastāv no, šķietami, nepieciešamākajām lietām, jo ceļoju vairāk kā mēnesi tikai ar mugursomu plecos. Pirmā pieturvieta Portugālē - Faro.
Zinu, zinu, izskatās tik
tūristiski slinki, tomēr, pēc lietainās vasaras Skotijā, ļoti gribējās
palaiskoties saulītē, izbaudīt bezrūpīgas peldes un veselu dienu nedarīt
PILNĪGI neko. Arī lidojums ar pārsēšanos bija nedaudz nogurdinājis. Faro
pludmale, kurā biju, atrodas uz nelielas saliņas, uz kuru veda prāmis, gluži kā
satiksmes autobuss. Tā kā nakšnoju pie vietējā portugālieša, izmantojot
couchsurfing.org (ja neziniet, kas tas ir, jūs daudz ko dzīvē palaižat garam!
:) ), tad zināju, ar kuru prāmi labāk braukt un kur pirkt biļetes, lai
nemaksātu tūristu cenas un nenokļūtu pludmalē, kur kāju nevar nolikt. Biju
skaistā, nomaļā pludmalē, kuru zina tikai vietējie iedzīvotāji. Apkārt dzirdēju
skanīgo portugāļu valodu, nekādas tūristu kņadas. Azvēru acis un baudīju
idilli, gluži kā uz kādas eksotiskas salas. Galvenais ik pa brīdim
uzsmērēt pretapdeguma krēmu, jo Skotijā iegūtais bālais "iedegums"
nespēja pretoties karstajai Portugāles saulei.
Godīgi sakot no pašas Faro neko daudz neredzēju, izstaigāju vecpilsētu, bet Faro nav pati izteiksmīgākā Portugāles pilsēta. Vairāk laiku pavadīju kopā ar viesmīlīgo nama tēvu sarunās par Portugāles valdību, nodokļu sistēmu un kopējo portugāliešu noskaņojumu par notiekošo valstī. Jāatzīst, ka krīze ir Portugāli ietekmējusi. Nogaršoju šo to no portugāļu virtuves. Šie pipariņi man bija jauns atklājums, cits ir stiprs, cits - nē. Nekad nezini, uz kāda uzdursies, gluži kā dzīvē! :)
Pēc 2 miera un atpūtas pilnām dienām no Faro devos uz Lisabonu.
Lisabonā mani sagaidīja nākamais couchsurfing biedrs Rui. Viņš perfekti parādīja to, kas ir couch surfing organizācija. Rui izrādīja pilsētu, pastāstīja par tās vēsturi, protugāļu tradīcījam. Izbraukājām ar riteņiem pusi Lisabonas, nobaudījām vietējos gardumus.
Pirmo reizi dzīvē ēdu gliemezīšus! Ar tādu mazu irbulīti jāizskrubina gliemezis ārā no čaulas un mutē iekšā! Te nu ir jāatslēdz prāts, ka tas ir gliemezis, ko tūlīt nobaudīsi un ļaujies garšai. Man ļoti garšoja! Piedevās maltītei bija dažādu veidu sangrija, jūras veltes, portugāļu mūzika un vakars bija perfekti izdevies.
Nākamais garšas baudījums bija Pastel de nata - viens no zināmākajiem un klasiskākajiem konditorejas izstradājumiem Portugālē. Viss aizsākās Lisabonā, bet pēc tam to gatavoja visā Portugālē, katrs pēc savas receptes, cenšoties panākt orģinālu līdzinieku. Pagatavota no kārtainās mīklas un pildīta ar ne pārāk saldu krēmu, tā tiek pasniegta ar kanēli un pūdercukuru. Un klāt vēl piedzerot portvīnu, ļaujies pazust neaizmirstamā garšu virpulī.
Ja esi Lisabonā, grēks būtu neaplūkot tālāko Eiropas Rietumu punktu "Cabo de Roca". Šeit, protams, neiztikt bez tūristu gūzmām. Kopā ar bariņu latviešu, kurus sastapu Lisabonā (devos apciemot draudzeni), devos aplūkot šo Eiropas tālāko punktu. Šeit nokļuvām ar taksometru, kura šoferītis laipni mūs pagaidīja, kamēr safotogrāfējāmies un apskatījām Cabo de Roca, jo tālāk devāmies uz pludmali, kura, kā izrādījās, ir ļoti populāra sērfotāju aprindās, un ilgi nebija jābrīnās kādēļ.
Viļņi bija tik lieli, ka tālāk par ceļgaliem ūdenī iebrist nebija iespējams, un arī nevajadzēja. Stāvot līdz ceļgaliem ūdenī, viļņi brīžiem šļācās pāri galvai. Tā nu mēs kārtīgi izpriecājāmies, nevis lekājot pār viļņiem, bet viļni lēkāja pār mums.
Ceļojums Portugālē man asocējas ar sauli, pludmali, skaistām okeāna krāsām un draudzīgiem, smaidīgiem cilvēkiem. Lai arī daudzi portugāļi nezina angļu valodu, mums izdevās saprasties, un es nekad nepaliku bez vajadzīgās informācijas vai palīdzības.
Lisabonā iepazinos ar divām poļu meitenēm, kuras no Krakovas līdz Lisabonai bija nokļuvušas ar auto stopiem. Viņas mani pārliecināja, ka tas ir ļoti ātrs un labs veids, kā pārvietoties, jo mašīnas stājas gandrīz uzreiz, kā paceļ roku. Tā nu es nolēmu, ka līdz nākamajam pieturas punktam Seviļai Spānijā (apm. 450 km), došos ar autostopiem.
Jāatzīst, ka pāris stopotāju knifiņus man vajadzēja tomēr izmantot jau no sākuma. Lai arī šī nebija pirmā reize, kad ar paceltu roku sāku savu ceļojumu pāri valsts robežām, šoreiz uztvēru to pārak vieglprātīgi. Sāku savu braucienu tikai 12.00 dienā (dienvidnieku nesteidzība bija jau paspējusi mani ievilk savos tīklos). Nebija man plakāta uz kurieni dodos, un tā nu sanāca, ka karstajā saulē nostāveju vairāk kā 2 stundas līdz pirmais šoferītis apžēlojās par mani un apstājās. Pirmie šoferi nesaprata ne vārda svešā mēlē, tā kā sazinājāmies ar zīmēm, bet pats galvenais, ka sapratāmies. :) Trešais šoferīts bija krievu tautības un tad nu mēs kārtīgi varējām izstāstīt viens otram savu dzīvi, jo šo valodu arī es pārvaldu. Tik interesanti, kā trīs stundu laikā var izdzīvot un iepazīt nejauši satikta cilvēka dzīvi un izklāstīt savējo. Kad nokļuvu pusceļā, sāka jau satumst. Uz lapiņas biju sarakstījusi visu pilsētiņu nosaukumus, kas ir pa ceļam uz Seviļu. Tad nu metu kaunu pie malas un benzīntankā devos aptaujāt šoferīšus, vai kāds gadienā nedodas uz Spānijas pusi. Pēc pusstundas meklējumiem atradās viens braucējs uz man vēlamo pusi. Dikti nopriecājos, taču izrādījās, ka viņš dzīvo pilsētiņā, kas ir tikai 8 km no vietas, kur iekāpu viņa mašīnā.
Kad atkal atrados uz ceļa ar paceltu īkšķi, sāku bažīties par tālāko ceļu. Sāka jau satumst, es biju maza ciematiņa malā, kur neizskatījās, ka būtu pat kāda viesnīca. Biju 200km no Seviļas. Un tad notika kaut kas tiešām interesants. Apstājās mašīna, kuru vadīja labsirdīga izskata vīrietis. Kad atvēru viņa auto durvis, viņs uzreiz jautāja, vai esmu couchsurfing biedrs. Es teicu, ka jā, bet dodos uz Seviļu. Viņš man saka, ka ir jau ļoti vēls, sāk jau satumst un ka nekur tālu vairs šovakar netikšu. Lai pārnakšņoju pie viņa un nākamajā dienā turpinu ceļu. Sākumā atteicos, bet mašīnā bija vēl divas meitenes no Krievijas, kuras arī ir šajā organizācijā un paliek pie sirmā kunga. Visi trīs mani pārliecināja, ka visprātīgākais ir piekrist. Tā bija pati labakā couchsurfing pieredze manā mūžā.
Māja, kurā dzīvoja sirmais kungs, bija gluži kā no stāsta par Robinsonu - meža vidū, bez pilsētu kņadas un skaņām.
Mūsu namatēvs pagatavoja gardas vakariņas, kuras notiesājām terasē, dabas skaņu pavadīti. "Robinsonu" mājiņas īpašnieks ir vācu izcelsmes, kurš nu jau 10 gadus dzīvo saskaņā ar dabu. Tomēr ir lietas, kas sasaista viņu ar 21. gadsimtu, kā piemēram auto, mobīlais telefons un internets, Izrādās, ka šis vīrs ir interneta tehnoloģiju speciālists, kuram apnika pilsetas kņada, ikdienišķās rūpes un viņš nolēma pārcelties uz dzīvi meža mājiņā Portugālē, kur laika apstākļi ir labāki kā Vācijā un vienkārši baudīt dzīvi. Internets viņam nepieciešams, lai tomēr varētu pastrādāt un būt couchsurfing biedrs. Šis vīrs nu pa tiešām ir organizācijas misijas un idejas nesējs! Viņš uzņem filmu par couchsurfing, tā kā arī man bija tā iespēja kļūt par viņa projekta daļu.
Šī bija mūsu guļamvieta uz terases. Lielais baltais moskītu tīkls radīja iespaidu, ka guļam nevis uz matračiem guļamaisos, bet kā īstas princes pēļu palagos, dūnu segās un gulta apklāta ar baldahīnu.
Ļoti interesanta šķita pašdarinātā tualete. :) Arī šādi varēja baudīt neskartās dabas burvību.
Lūk metenes no Krievijas, kas kļuva par mana ceļojuma sastāvdaļu. Šīs abas meitenes, pabeigušas studijas režisoros, devās apceļot Eiropu ar auto stopiem. Vakarā, kuru pavadījām kopā "Robinsonu" mājā, meitenes parādīja savus iestudētos, uzfilmētos sižetus par dzīvi, par attiecībām. Un atkal man izdevās īsā brīdī izdzīvot trīs pilnīgi dažādu cilvēku dzīves - vācu Robinsona un abu krievu meiteņu.
Skotija
Mani piedzīvojumu sākās Skotijā. Četros mēnešos, kurus pavadīju mazā pilsētiņā Tobermory uz Mull salas, izbaudīju visu, kas man asocējas ar Skotiju - vēju, lietu, kalnus. Sauli šajos mēnešos sastapu tik pāris reizes. Bāka, kas attēlā, bija mana "miera osta". Šeit es pavadīju daudzas stundas, veroties okeānā, klausoties tā skaņās, kaiju klaigās. Te es sajutos kā maza ūdens pile plašajos pasaules ūdeņos, jo sapratu, cik niecīga daļa ir viens cilvēks salīdzinājumā ar dabu, reliģijām, ekonomikas un politikas procesiem pasaulē. Tomēr mēs katrs tik ļoti koncentrējamies uz savu ikdienu, savām problēmām, ka aizmirstam novertēt to skaisto burvību, ko mums sniedz pasaule. Šeit sēžot, viens no maniem mīļākajiem teicieniem kļuva: "Es zinu, ka neko nezinu!" (Sokrāts). Ir tik daudz lietas, vietas pasaulē, kuras man gribas izzināt, ieraudzīt, izjust, jo, lasot grāmatas vai skatoties TV, nekad nevar izprast līdz galam, tādēļ aizmirstam vārdu "nevaru" un lecam iekšā dzīves virpulī. Baudam to, ko mums piedāvā dzīve!
Pilsētiņa, kurā dzīvoju, ir slavena ar savu viskija darītavu, jahtu piestātni un skotu tradīcijām. Katrs kārtīgs, sevis cienošs skots labi orientējas viskiju garšās, zina savas dižciltīgās dzimtas saknes un vismaz pāris reizes gadā uzvelk kiltu.
Skotiem ļoti patīk rīkot dažādus pasākumus, svētkus, kur viņi sanāk kopā, sapucējušies savos tradicionālajos tērpos un nesteidzīgi apspriež šo un to, un neko. :) Skoti ir lepna tauta, un man radās iespaids, ka viņi lepojas ar sevi, bet ļoti daudzi, sevišķi jaunā paaudze, nemaz nezina, ar ko tieši vajadzētu lepoties...Skotiem patīk pārbaudītas vērtības. Viņu ikdiena ir diezgan vienveidīga. Man radās iespaids, ka viņi dzīvo pēc principa: "septiņas reizes nomēri, tad nomēri vēl vienu reizi un tikai tad griez". Protams, jāņem verā, fakts, ka es dzīvoju mazā pilsētiņā, kur izklaides un ikdienas dažādošanai nav neizmērojami daudz iespēju, bet tomēr ir. Es izbraukāju visu salu ar riteni, uzkāpu salas augstākajā kalnā (996m), kurā ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji nav uzkāpuši ne reizi! Vietējie pilsētnieki priecājās par mani, apbrīnoja mani par manu aktīvo ikdienu, bet, kad aicināju kādu sev līdzi, nācās dzirdēt daž ne dažādākās atrunas. Ja uz salas nedzīvotu tik pat aktīva latviešu meitene, ar kuru kopā mēs ne mirkli neslīkām garlaicībā, manas atmiņas par vasaru Skotijā būtu ar pamatīgu garlaicības un vienveidības piesitienu.
Skoti lielu daļu sava brīvā laika pavada omulīgās sarunās bāros. Šeit tiek iztukšots ne viens vien alus kauss un izrunāti jaunākie notikumi pilsētiņas ikdienā. Kā jau tas mazās pilsētiņās mēdz būt, viena no lielākajām izklaidēm ir citu dzīves apspriešana, un beigu beigās, ar alus kausa līdzdalību, no vienkāršas ikdienišķas situācijas rodas gandrīz vai neticams stāsts! :)
Laiks, ko pavadīju Skotijā, ļāva man iepazīt Skotijas dabu, kā arī vietējo iedzīvotāju dzīvi un tradīcijas. Izdevās arī iegūt dažus patiešām labus draugus. Savā sirdī vienmēr izveidoju mazu "kambarīti", kur noglabāju atmiņas, sajūtas un iespaidus par katru piedzīvojumu, un nu ir par vienu kambarīti vairāk - Skotija.
sestdiena, 2013. gada 2. februāris
Dienasgrāmata
Beidzot esmu saņēmusies publiskot mana piedzīvojumiem bagātā ceļojuma pierakstus, emocijas, atziņas un atklāsmes,kuras rūpīgi pierakstīju un glabāju savā dienasgrāmatā. Ceru, ka izdosies jums tās pasniegt tā, lai varat izdzīvot kopā ar mani Skotijas kalnus un vējus, Portugāles sauli un dabu, Spānijas garšas un krāsas un Marokas vienreizējo dabas dažādību un vietējo marokāniešu ikdienu.
Nu ko, iekārtojamies ērti, aizmirstam ikdienas rūpes, steigu un metamies iekšā ceļojumā!
Abonēt:
Ziņas (Atom)